Ceturtdien, 9. maijā, Rīgā, kultūras telpā “Hanzas perons” pirmoreiz Latvijā ar koncertvakaru “Uzvedība divatā” jeb ‘Duet Behavior’ viesosies viena no mūslaiku ievērojamākajām un ietekmīgākajām māksliniecēm Meredita Monka (Meredith Monk) un sitaminstrumentālists Džons Holenbeks (John Hollenbeck).
“Uzvedība divatā” ir veidota kā vakars ar mākslinieci un viņas mūziku veidā un pietuvinājumā kā nekad iepriekš. Savstarpēji sarunājoties, ilggadējie draugi un kolēģi Monka un Holenbeks veras pavisam citādi un improvizē par vairāk nekā pusgadsimtu aptverošu autores radošo biogrāfiju. Sarunā satiekas Monkas neatkārtojamā vokāla maģija un Holenbeka inovatīvā un līdz augstākajai meistarībai izkoptā sitaminstrumentu spēle, un rodas iepriekš nedzirdētas ikonisko skaņdarbu versijas.
Iespējams, kaut kas joprojām īsts un patiess ir visos tajos mākslinieku radošā mūža raksturojumos, kuros dzirdami “dzīvā leģenda”, “aizsācējs”, “kulta mākslinieks” un tiem līdzīgi cildinājumi. Bet tad ne mazāk īsts un patiess ir Ilmāra Šlāpina savulaik strupi izteiktais apgalvojums presē, rakstot par kādu no Mereditas Monkas izdevumiem: “Ja jums šķiet, ka esat šo dziedāšanas tehniku jau dzirdējuši, tad ziniet – Keita Buša, Diamanda Galasa, Lorija Andersone, Bjorka un daudzi citi to iemācījas no Mereditas Monkas.”
Tātad, skaidrs – Mākslinieces mantojumu dala virkne dažādu paaudžu un pēdējo desmitgažu spilgtāko personību avangarda un reizē populārajā kultūrā. Komponiste, dziedātāja, režisore, horeogrāfe, filmu autore, jaunās operas, muzikālā teātra, video un instalāciju veidotāja Meredita Monka ir neapšaubāma autoritāte pēckara avangarda mākslā un tādu disciplīnu kā “paplašinātās balss tehnikas” un “starpdisciplinārā performance” aizsācēja. Līdzās cienītāju un kolēģu cieņai un apbrīnai, Māksliniece var rindot arī trīs no augstākajiem novērtējumiem balvu veidolā, kurus Amerikas Savienotajās Valstīs var saņemt dzīvs mākslinieks. Un sasniegumu uzskaitījums tik drīz nebeigtos. Bet varbūt daudz būtiskāks ir cits secinājums, kuru jau pieminētais I. Šlāpins izteicis citos apstākļos, bet joprojām domājot par Mereditu Monku:
“Viņa pieder tai īpatnējai Ņujorkas intelektuāļu un mākslinieku ģintij, kas nes sevī vairākas kopīgas iezīmes, neskatoties uz piederību kādam noteiktam žanram, virzienam, modei, grupai vai laikmetam. Viena no šīm iezīmēm ir pārliecība par mākslinieka tiesībām uz pilnīgu brīvību. Otra – absolūts individuālisms.”
Dzimusi Ņujorkā 1942. gadā, viņa studēja Sāras Lorensas koledžā, un 60. gadu sākumā sāka savu balss izpētes ceļu. Tas viņu reizē gan veda pie tobrīd pilsētā aktīvās mākslas dzīves un dažādām kopienām, gan noturēja atstatus, jo mūzikā, performancēs, filmās un citās mākslas akcijās Meredita Monka allaž visu cenšas darīt pati. Iespējams, šis fakts palīdz šifrēt citus. To, ka Māksliniece ilgstoši galveno uzmanību ir veltījusi vokālu darbu bez pavadījuma vai, ja nu tomēr, ar pavadījumu uz taustiņiem radīšanai. Un to, ka Rīgā gaidāmajā koncertvakarā kopā ar Džonu Holenbeku – ilggadēju partneri mūzikā un domubiedru, kurš, kopš ierašanās Ņujorkā pirms vairākām desmitgadēm, kļuvis par atzītu vietējās džeza skatuves dalībnieku un pieprasītu sitaminstrumentālistu dažādos projektos.
“Viņas neatkārtojamā ululēšana un buršanās, reibinošie līkloči, iekritieni, kliedzieni un cita bezvārdu akrobātika – tas viss izklausās tik dabiski, uzmanību piesaistoši un svarīgi,” izteicies pazīstamais britu mūzikas apskatnieks un esejists Toms Sērviss (Tom Service). Pavisam citā sarunā Māksliniece to kā papildinot atbildējusi:
“Kad esmu uz skatuves, jūtos ļoti atvērta mirklim. Turklāt, ja uz skatuves atrodos viena, mēģinu pārtapt it kā par tādu šķidrumu, kurš plūst visos virzienos, atvērts jebkuram pagriezienam, pavērsienam. Mūsu kultūras telpa māca jebkuru pieredzi izstāstīt vārdos un tieši tā mēs nevis piedzīvojam, bet attālināmies no patiesas pieredzes. Tieši šī iemesla pēc savā mūzikā mēģinu makslimāli izvairīties no vārdiem, lai prāts nokļūtu pilnīgi tam neierastā stāvoklī. Lai izejot pēc koncerta ārā, varbūt varētu ieraudzīt kādu ikdienišķu elementu funkcionējam pavisam savādāk.”
Jau minēts, ka šogad augustā apritēs pieci gadi, kopš “Hanzas perons” vēris durvis pēc vērienīgās rekonstrukcijas 2019. gada vasarā. Lai atzīmētu šo, no vienas puses – gana īso mēroto ceļu, bet, no otras, veroties tālumā, kurp “stiepjas sliedes no Perona”, līdz augusta nogalei gaidāmi vairāki spilgti kultūras un mākslas notikumi. Arī šis – mākslinieku-leģendu pirmā viesošanās Latvijā!