Neapēdīsi - neuzzināsi! Svētdienas pēcpusdiena Hanzas peronā

Svētdien, 2. novembrī, kultūras telpā “Hanzas perons” Rīgā notiks pasākums ciklā “Neapēdīsi – neuzzināsi!”, kas šajā reizē veltīts laikmetīgajai mūzikai – ir vai nav tā tik sarežģīta, un vai tā tam ir jābūt?

“Sastopoties ar mākslu, tev ir jājūtas labāk nekā pirms tu sastapies ar mākslu.” Tā vēl nesen teicis dzīvais latviešu estrādes nu jau klasiķis Andris Kivičs. “Tā jau dzīvot nav viegli... Mākslai vajadzētu pacelt cilvēkiem garīgo,” viņš šajā pat sarunā turpināja. Iespējams, tā. Taču bezrūpīgāks garāmgājējs, visticamāk, pat nenojauš, kādu pandoras lādi mākslinieks ar šiem trim kodolīgajiem apgalvojumiem ir pavēris… Vai viņš zina, kas ir māksla un mākslas darbs? Ko viņš atbildētu tiem, kas uzskata, ka mākslas darbs ir pieredze, ka mākslas kritērijs nav tas, vai tā ir laba vai slikta, un ka pieredzētāja gaume te neko neizšķir? Ka māksla rodas tikai no vajadzības, no iekšējas, ārējās vai abām, un ka cilvēku nevar piespiest radīt mākslu? Un, ja dziedātājs Kivičs runātu par mūziku, vai viņš, līdzīgi kā vairums somu, terminu “laikmetīgā mūzika” lietotu, runājot par popmūzikas hitiem vai tomēr “laikmetīgo mākslas mūziku”? Un kādas ir atšķirības starp tiem abiem?

Osmo Tapio Reihele (Osmo Tapio Räihälä) ir mākslas mūzikas komponists, kura darbus bieži atskaņo gan Eiropā, gan citviet pasaulē. Dzimtenē Somijā viņš ir pazīstams ne tikai kā komponists, bet arī mūzikas žurnālists. Vēl svaigs ir viņa grāmatas “Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta?” izdevums latviešu valodā, kuru lasījuši ir gan mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis (latvisko izdevumu arī zinātniski konsultējot – aut.), gan komponists Andris Vecumnieks. Un abiem par to ir viedoklis. Gan par Reiheles grāmatu, gan tiem pašiem jautājumiem, kuri tirdījuši autoru, mākslas radīšanu darīt saprotamu plašam lokam, kurā mākslas mūzika joprojām tiek uzskatīta par savādu un sarežģītu, pat atbaidošu.

“Kāpēc gan komponisti sacer tik savādu, nereti nomācošu un pat neglītu mūziku, kuru klausīties vēlas tikai retais?” “Kāpēc neviens vairs nesacer skaistu klasisko mūziku, un, pat ja kāds to dara, kāpēc tā netiek atskaņota koncertos?” “Kāpēc visi skaistās mūzikas komponisti ir jau miruši?” Uz šiem jautājumiem atbildes meklē un sniedz savā grāmatā Reihele, par tiem savā starpā un ar klātesošajiem svētdienas pēcpusdienā Peronā sarunāsies Silabriedis un Vecumnieks.

Viktorija Majore ir dziedātāja, viena no aktīvākajām un spilgtākajām mūsdienu jeb “laikmetīgās mākslas” mūzikas interpretēm Latvijā. Nupat Viktorija ir noslēgusi studijas mākslu doktorantūras programmā un gluži vai likumsakarīgi, ka pazīstamā, bet Latvijā joprojām maz atskaņotā amerikāņu komponista Mortona Feldmana (Morton Feldman) lieldarbu trim sievietes balsīm ‘Three Voices’. Skaņdarbu autors 1982. gadā radīja kā cieņas apliecinājumu saviem draugiem māksliniekam Filipam Gastonam (Philip Guston) un dzejniekam Frenkam O’Haram (Frank O’Hara), skaņdarbā izmantojot sev veltītās O’Haras rindas “kurš gan iedomātos, ka sniegs krīt” un sākotnēji darba atskaņojumu iecerot solistes izpildījumā a cappella, abām pārējām balsīm dziedot ierakstā.

Jau pieminētais Reihele savā grāmatā Feldmanu, tuvu Džona Keidža (John Cage) draugu un līdzgaitnieku, asociē ar t. s. “nejaušības mūzikas” pārstāvjiem:

“Viņš izveidoja savu notāciju, lai parādītu atskaņojamās notis, taču izlēma nepastāstīt, kādā secībā tās atskaņojamas (es mazliet vienkāršoju). No šī nejaušīguma Feldmans aizvirzījās līdz otrai galējībai, kur mūzika notīs tika atzīmēta ļoti precīzi. Beigās viņš attīstīja tādu muzikālo valodu, ka viņa skaņdarbi kļuva gan ļoti klusi, gan tik gari, ka jau nonāca konceptuālās mākslas lauciņā.”

Iespējams, konceptuālās mākslas darbs ir arī skaņdarbs ‘Three Voices’, kurš gan hronometrāžā nesacenšas ar, piemēram, meistara Otro stīgu kvartetu un ir vien “gandrīz stundu” ilgs.

Svētdienas pēcpusdienas Peronā ievadā, pa starpu un nobeigumā ar savu tiesu ironijas nesarežģīts launags, kādu varētu būt baudījis Mortons Feldmans sava laika Amerikā un daudz par to nedomāt. Bet, no otras puses – neapēdīsi, neuzzināsi…

Cikla “Neapēdīsi – neuzzināsi!” iecere ir pievērst uzmanību kādai kultūrvēsturiskai tēmai, kura tiešā vai dažbrīd pastarpinātā veidā caurvij kontekstu, kas veido “Hanzas perona” kā kultūras telpas pagātni, šodienu un nākotni. Interesenti tiek aicināti uz rimtu un nepiespiestu svētdienas pēcpusdienu, kuras ievadā caur lietpratīgiem un aizraujošiem stāstiem, sarunām un citkārt strīdiem tuvāk iepazīt kādu no tendencēm, parādībām, artefaktiem apkaimes, Rīgas, Latvijas vai pasaules vēsturē. Tam līdzās šodienas kulināru versijas par “tā laika” ēdienu un dzērieniem, cienājot apmeklētājus ar uzkodām un spirdzinājumiem. Pēcpusdienas izskaņā skatuves mākslas pieredzējums, ļaujot klātesošajiem jauniegūto pieredzi un zināšanas pārlasīt tēlu valodā.

Biļetes uz “Neapēdīsi – neuzzināsi!” 2. novembrī plkst. 14.00 “Hanzas peronā” nopērkamas “Biļešu Paradīzes” tirdzniecības tīklā. Ņemot vērā pasākuma formātu, pārdošanā ierobežots skaits biļešu. Launags ar uzkodām un spirdzinājumiem iekļauts cenā.

Atbalsta: 'Pillar' un viesnīca "Konventa Sēta".