Svētdien, 3. novembrī, Rīgā, kultūras telpā “Hanzas perons” notiks trešais cikla “Neapēdīsi – neuzzināsi!” pasākums, kas šoreiz veltīts cepuru modei un valkāšanas kultūrai Latvijā – no tautas apģērba līdz “mazajai Parīzei” un mūsdienām.
“Vissvarīgākais ir cepure,” saka modiste Rēzija Virdžīnijas Vulfas nemirstīgajā romānā “Deloveja kundze”. Cepure ir viens no visietekmīgākajiem un pamanāmākajiem aksesuāriem – gadsimtiem ilgi tā simbolizējusi varu, bagātību un ietekmi, kā arī bijusi saistīta ar smalku, sīki sazarotu rakstītu un nerakstītu likumu un piedienības normu tīklu. Ja vēlējies tikt pieņemts pieklājīgā sabiedrībā, bija nevainojami jāpārzina cepuru etiķete – kad galvassega jāpatur galvā, bet kad jānoņem. Dāmām pareizākās un piemērotākās cepures izvēle bija nopietns jautājums, savukārt cepures izmaksas nereti līdzinājās visa pārējā tērpa cenai. Ne velti Gabriela jeb Koko Šanele savas gaitas modes pasaulē sāka kā cepurniece, tikai pēc tam pievēršoties tērpu dizainam.
Latvijā cepuru valkāšanas kultūra lielā mērā veidojās tajā saskares punktā, kur sastopas smalkās un parasti no ārzemēm ievestās “pilsētas modes” un tautas jeb tradicionālais apģērbs. Daudzie folkloras materiāli, kas saistīti ar cepurēm, spilgti liecina par to nozīmi ne vien cilvēka paštēlā, bet arī tajā, kā viņu uztvēra citi. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē ne vien citur Eiropā, bet arī šeit pat Rīgas ielās teju visiem pieaugušajiem galvu sedza tāda vai citāda galvassega. Iziet no mājām bez cepures – tas nozīmēja būt daļēji neapģērbtam, tātad nepiedienīgam, izaicinošam un neiederīgam.
Tiesa, kopš tiem laikiem daudz kas mainījies – sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem cepures strauji zaudē savu statusa nozīmi, kļūstot par funkcionālu aksesuāru. Vai varbūt tomēr ne? Vai uzraksts uz šķietami tik pieticīgās beisbola cepurītes 21. gadsimtā nemēdz būt tikpat ietekmīgs kā agrāko laiku daiļrunīgās, daudz vēstošās galvassegas? Un vai 21. gadsimtā joprojām vērts iedziļināties cepuru etiķetes smalkumos?
Ielūkoties cepuru vēsturē šajā svētdienas pēcpusdienā aicinās Modes muzeja kuratore Agrita Grīnvalde. Klātesošajiem būs iespēja uzzināt vairāk par būtiskākajiem vīriešu un sieviešu cepuru modes pavērsiena punktiem 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā, iepazīt tieši Latvijai raksturīgākās cepuru modes iezīmes, kā arī raudzīt izprast, cik lielā mērā joprojām aktuāla cepuru valkāšanas etiķete.
Turpinājumā – ģitārista un komponista Matīsa Čudara un domubiedru koncerts kā pretmets nupat ievadlekcijā dzirdētajam. Proti, mākslinieki savā programma interpretēs mūziku, kas tapusi “viņā krastā” laikā pēc Otrā pasaules kara, un kurai nekad nav piemitusi statusu apliecinoša funkcija. Mūziku, kuru gan tās autori, gan publika labprāt piedzīvoja, būdami “daļēji neapģērbti, nepiedienīgi, izaicinoši un neiederīgi” jeb pat nenojauta par rūpēm par savu ārējo veidolu, kas nodarbināja Veco pasauli un aprindas Latvijā.
Matīss Čudars ir viens no daudzpusīgākajiem un aktīvi koncertējošajiem latviešu ģitāristiem. Savulaik Rīgas Doma kora skolā un Amsterdamas konservatorijā skolotais mūziķis arvien biežāk sevi piesaka jaunrades procesā. Līdz šim rakstījis akadēmisko mūziku Latvijas Radio korim, Valsts kamerorķestrim Sinfonietta Rīga un Latvijas Radio bigbendam; mūzikas un tekstu līdzautors rokgrupā “Spāre”, džeza trio Auziņš – Čudars – Arutyunyan, beļģu-latviešu eksperimentālajā popa ansamblī ‘How Town’ un citos muzikālajos sastāvos. Daudzu starptautisku konkursu laureāts. 2018. gadā nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada mūziķis; 2019. gadā ieguvis ierakstu mūzikas balvu Zelta Mikrofons par trio Auziņš – Čudars – Arutyunyan albumu ‘Baltic’.
Mūziķis lielu uzmanību velta solo ģitāras spēlei, atskaņojot gan savu un citu autoru komponēto mūziku, gan arī interpretējot citiem instrumentiem rakstītus opusus pārlikumā ģitārai.
Matīsa Čudara performancēs svarīga loma improvizācijai — pilnīgi brīvai un arī savās un citu autoru kompozīcijās balstītai. Savu mūziku raksturo kā eklektisku mozaīku, ko viņa kolorītās mūziķa dzīves laikā veidojuši visdažādākie žanri un estētikas — no math-metāla līdz gregoriskajiem dziedājumiem.
Ko ēst, kad maizes nav? Kūkas! Ar tām, saldām un sāļām, kā arī spirdzinājumiem pasākuma apmeklētāji tiks mieloti šajā reizē.
Cikla “Neapēdīsi – neuzzināsi!” iecere ir pievērst uzmanību kādai kultūrvēsturiskai tēmai, kura tiešā vai dažbrīd pastarpinātā veidā caurvij kontekstu, kas veido “Hanzas perona” kā kultūras telpas pagātni, šodienu un nākotni. Interesenti tiek aicināti uz rimtu un nepiespiestu svētdienas pēcpusdienu, kuras ievadā caur lietpratīgiem un aizraujošiem stāstiem, sarunām un citkārt strīdiem tuvāk iepazīt kādu no tendencēm, parādībām, artefaktiem apkaimes, Rīgas, Latvijas vai pasaules vēsturē. Tam līdzās šodienas kulināru versijas par “tā laika” ēdienu un dzērieniem, cienājot apmeklētājus ar uzkodām un spirdzinājumiem. Pēcpusdienas izskaņā skatuves mākslas pieredzējums, ļaujot klātesošajiem jauniegūto pieredzi un zināšanas pārlasīt tēlu valodā.
Biļetes uz “Neapēdīsi – neuzzināsi!” 3. novembrī plkst. 14.00 “Hanzas peronā” nopērkamas “Biļešu Paradīzes” tirdzniecības tīklā. Ņemot vērā pasākuma formātu, pārdošanā ierobežots skaits biļešu. Launags ar uzkodām un spirdzinājumiem iekļauts cenā.